08/11/2016

Par cik Iphoniem var nopirkt kārtīgu galdu? Pārdomas par saimes galdu cauri gadsimtiem.

Ēdiens kā neatņemama kultūras sastāvdaļa ir ikvienas tautas lepnuma pamats. Neatkarīgi vai tas ir borščs, pūdēta siļķe vai sklandausis – ikviens ēdiens raksturo tautu, tās nodarbošanos un tradīcijas. Taču ēdienu mēs nevaram atraut no tā pasniegšanas veida un baudīšanas rituāla.

Arī viesu uzņemšana ikvienai tautai cauri gadsimtiem saistās ar noteiktiem paradumiem. Senie latvieši pulcējās pie lielā galda saimes istabā, kur gan paši ēda, gan viesus uzņēma. Smalki klātie galdi bija raksturlielums trīsdesmito gadu greznībai starpkaru posmā, kad valsts ekonomika bija uzplaukusi. Šo laiku nomainīja skarbie pēckara gadi un sociālisma celtniecības posms, kad turīgam būt bija noziegums. Tad saimes galds pārvērtās par galdiņu bloka mājā, kur visi cieši saspiedās 10 – 15 kvadrātmetru dzīvojamā istabā. Tur bija jāievieto ne vien galds, bet arī gulta un skapis, bet svinēja jau tāpat. Tolaik lielās un greznās balles bija transformējušās  mazos formātos, kur praktisku iemeslu dēļ sērijveida izvelkamais galds ar ļodzīgām kājām, kas bija teju katra otrā padomju cilvēka mājoklī, pildīga saimes galda funkcijas. Ja bija par “īsu”, tad piestiķēja vēl virtuves galdiņu. Tāda transformējamā saime – te ir, te nav.

svetki

Un kur nu vēl Rīgas centra komunālie dzīvokļi, kuros ir uzaugusi mūsdienu senioru paaudze. Kādreizējās trīsdesmito gadu “buržuja” ģimenes dzīvoklī padomju laikā tika izvietotas vairākas ģimenes. Millenium un jaunākās paaudzes, kas nav piedzīvojušas padomju laikus, sajūtas par to periodu var smelties kino vai atjaunotajā Rīgas Motormuzeja ekspozīcijā, kur vienā no daudzajiem televizoriem, kas simbolizē padomju māju logus, var noskatīties inscinētus video par tā laika sadzīvi.

komunalais

Tuvojoties gadsimtu mijai, kad atkal Latvijas iedzīvotāju labklājība uzlabojās,  tika gāztas sienas tipveida projektu mājās, būvētas privātmājas ar atvērtāku plānojumu, lai rastu plašāku vietu ēdamtelpai un saimniecei nevajadzētu pavadīt laiku vienai virtuvē, kad sanākuši viesi. Atgriezās lielais galds, bet bieži vien jaunā stikla, skaidu plates vai MDF izpildījumā. Dažiem bija tā iespēja bēniņos un lauku māju šķūnīšos vēl atrast vecmāmiņu laika mēbeles, kam bija jāsadzīvo ar moderno eiroremontu.

90tie

Kas mūsdienās ir saimes galds?

Spekulējot ar terminu “saime”, mēs katrs varam iedomāties ko savu. Kādam tā ir ģimene un plašā radu saime, kādam draugu pulks, bet citam darba kolēģi, kas pusdieno biroja virtuvē.  Tomēr jautājums atgriežas pie saimnieces vai namatēva, uzņēmuma īpašnieka, cik viņiem ir svarīgs ērtas kopā būšanas laiks. Vai ziemassvētku vakariņās visiem pietiks vietas pie galda, vai saimniece varēs radoši izpausties gan dekorācijās, gan ēdienu klāstā, ko pasniegt viesiem.   Vai šodien pietiek ar gardu maltīti, vai arī galdam jābūt dekorētam labākās Instagram sapņu bilžu tradīcijās?

Labs galds taisīts no kvalitatīva materiāla un labiem mehānismiem ir manta, kas nenoveco un pilda savas funkcijas  gadu desmitiem, pāc laika pārvēršoties par antikvariāta priekšmetu. Šodien pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu cakotie galdi joprojām kalpo ne vien kā muzeju eksponāti, bet funkcionāli interjera elementi ar ko to īpašnieks lepojas, stāstot stāstus par dzimtas vēsturi un galda izcelšanos. Ja varētu radīt filmu par to, ko ir piedzīvojis vecmāmiņas galds, tur režisoram būtu ar ko izpausties.

vecsgalds

Kas ir mūsu paaudzes saimes galds?

Tas ir jautājums par paaudzes vērtībām – kas mums šodien ir svarīgi. Tāda gruntīga saimes galda cena tikai nedaudz pārsniedz jaunākā Iphone cenu. Un, ja vidēji  ābolu produkcijai lojālā ģimenē ir vismaz četri telefoni, tad…rēķiniet paši.  Savā ziņā telefons un esamība tiešsaistē 24/7 ir tā pati tikšanās pie saimes galda, tikai virtuāla –  ar cilvēkiem, kuru tehnoloģiju valodā saucam par draugiem. Bet tad, kad būs dzimšanas dienas ballīte, uz kuru mēs gribēsim saaicināt tikai pašus īstākos draugos, radīsies jautājums, cik man to ir un, vai visiem pietiks vietas, kur baudīt ēdienus un dzērienus, nodoties patīkamām sarunām. Grozies, kā gribi – saimes galds lielāks, mazāks, gruntīgāks, vai nomaināms tikpat ilgā periodā kā viedtelefons, nebūs muzeja eksponāts kā peidžeris vai kasešu magnetofons, bet joprojām pildīs tik ļoti nepieciešamo funkciju – pulcēt ap sevi cilvēkus, rodot tiem labsajūtu un mājīgumu.